Līnija starp dzīvību un nāvi

Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 26.03.2011.

Daudzi cilvēka iekšējie pārdzīvojumi ir klāti ar nekad neuzzināma noslēpuma ēnu, tai skaitā – arī pašnāvības mēģinājumi. Cik gan stiprām ir jābūt ilgām pēc nāves, lai cilvēks – fizisku un psihisku spēku pilnbriedā – pārvarot spēcīgo izdzīvošanas instinktu un bailes no nāves, izšķirtos par pašnāvību? Kādi ir motīvi, iemesli šādai izvēlei?

 Morālajā ziņā, pašnāvība nav drosmes izpausme, bet gan bēgšana. Kā uzsver Katoliskās Baznīcas Katehisms: „Pašnāvība ir pretrunā ar cilvēka dabisko noslieci saglabāt un turpināt savu dzīvību. Tā ir krasā pretrunā ar taisnīgu sevis mīlestību. Tāpat tā ievaino tuvākmīlestību, jo netaisnīgi sarauj solidaritātes saites ar ģimeni, valsti un citām cilvēku kopībām, pret kurām mums ir pienākums.” (KBK, 2281) Tomēr Baznīca mudina arī nezaudēt „cerību, ka cilvēki, kuri beiguši dzīvi pašnāvībā, saņems mūžīgo pestīšanu”, un lūdzas par tiem, kas paši izdzēsuši savu dzīvību.

Pašnāvību iemesli, protams, ir ļoti dažādi, tomēr var ievērot vairākas kopīgas iezīmes. Visu pašnāvību mērķis ir kādas cilvēkam nozīmīgas problēmas risinājuma meklējums. Cilvēka psihiskās sāpes ir tik lielas, ka viņš izvēlas līdzekļus, lai spētu „vairs par to nedomāt”. Bezpalīdzības un bezcerības sajūta, sašaurināts spriešanas spēju horizonts, kas izpaužas kā „aklums” saskatīt jebkādas citas iespējas, autodestruktīvas tendences, interešu zudums, atkārtotas neveiksmes problēmu risinājumos, vēlēšanās izbēgt no ciešanām, sāpēm, ko prasa situācijas pārvarēšana, kā arī dzīves vērtību sabrukums un dezorganizācija – tas viss raksturo pārdzīvojumus, ko izjūt cilvēks suicidālās krīzes brīdī. Zem šīs krīzes fasādes gandrīz vienmēr slēpjas personai svarīgu (tai skaitā – arī reliģisko) vērtību  atmešana, kā arī personiskās identitātes krīze... Nereti pašnāvības mēģinājumi (kas ir sastopami vismaz 10 reizes biežāk nekā pabeigtas pašnāvības) var tikt uzskatīti par saucieniem pēc palīdzības. Pētījumi rāda, ka vismaz 8% cilvēku, kas veikuši pašnāvības mēģinājumu, to mēģina vēlreiz, reizēm arī vairākkārtīgi, līdz kāda no atkārtotajām reizēm beidzas traģiski. Pašnāvību risku pastiprina arī dažādas psihiskas saslimšanas (cilvēki ar depresijas pazīmēm pašnāvības mēģina izdarīt 8 reizes biežāk nekā citi), alkohola vai narkotiku lietošana, ģimenes stāvoklis (lielākā daļa cilvēku, kuri izdara pašnāvību ir vientuļi, nekad nav bijuši precējušies, nāk no ģimenēm bez tuvām emocionālām attiecībām).

Lai gan saskaņā ar Veselības ekonomikas centra datiem pašnāvību skaits Latvijā samazinās (rekordaugsts rādītājs tika sasniegts 1993. gadā, kad no dzīves labprātīgi aizgāja 1100 cilvēku, pēc tam pašnāvību skaits samazinājās, bet 2008. gadā atkal pieauga līdz 527 pašnāvībām), tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija šai ziņā aizvien vēl ierindojas pašnāvību statistikas augšgalā – katru dienu vismaz viens Latvijas iedzīvotājs atņem sev dzīvību... Ja citās valstīs visbiežāk tiek konstatētas pašnāvības, ko veikuši gados jauni cilvēki (līdz 25 gadu vecumam), Latvijā visvairāk pašnāvnieku ir vecuma grupā starp 40 un 50 gadiem un joprojām visvairāk pašnāvību izdara vīrieši (2009. gadā Latvijā pašnāvības veica 413 vīrieši un 97 sievietes). Tomēr 2010. gada dati norāda arī uz to, ka ir palielinājies pašnāvību skaits vecāku ļaužu grupās (sievietēm – no 55 līdz 59  un no 65 līdz 74 gadiem, vīriešiem – vecākiem par 80 gadiem).
Vecuma rādītāji, šķiet, diezgan uzskatāmi parāda, ka atteikšanās no dzīves bieži ir saistīta ar iedzīvotāju sociālekonomisko situāciju (bezdarbs, kredītu parādi, alkoholisms utt.). Cilvēki piedzīvo savu situāciju kā bezizeju, izjūt sociālu atstumtību no tās sociālās grupas, kuru agrāk uzskatīja par savējo (visvairāk pašnavības izdara bezdarbnieki un cilvēki ar augstāko izglītību, ar augstu sociālo statusu)... Tas apstiprina pieņēmumu,  ka revolūciju un karu laikā pašnāvību skaits samazinās, savukārt ekonomisko krīžu laikos – būtiski pieaug. Turklāt krīzes izraisītās sekas, kā norāda eksperti, diemžēl var atklāties ar divu, trīs gadu nobīdi...

No psihologa prakses viedokļa raugoties, jāatzīst, ka suicidālais sindroms, kas iekļauj iepriekšminētās iezīmes, ir samērā viegli atpazīstams. Daudz lielākas grūtības sagādā pašnāvības riska potenciāla atpazīšana – cik lielā mērā cilvēks ir gatavs sev atņemt dzīvību? Lai pieņemtu kritisko lēmumu, jābūt vismaz trīs savstarpēji saistītiem apstākļiem: (1) traumējošiem notikumiem, kuri var būt notikuši pirms vairākiem mēnešiem vai pat gada un kuru rezultātā ir sākušās domas par pašnāvību, (2) kritiskam notikumam, kurš nostrādā kā „pēdējais piliens traukā” jeb palaidējmehānisms (piemēram, smags zaudējums, finansu problēmas, neārstējamas slimības diagnoze, sarežģījumi ģimenē – pāris nedēļas pirms pašnāvības mēģinājuma), kā arī (3) līdzekļi pašnāvības īstenošanai. Nepieciešams ļoti nopietni izturēties pret dažādiem pašnāvības nodomu signāliem (piemēram, izteikumiem „ja manis vairs nebūtu...”, personīgo lietu atdāvināšanas vai testamenta sastādīšanas mēģinājumiem). Svarīgi atcerēties, ka liela daļa cilvēku, kas izlemj izdarīt pašnāvību līdz pat pēdējam brīdim svārstās hamletiskās dilemmās starp dzīvi un nāvi, tāpēc bieži vien atklāta, sirsnīga saruna var būt pirmais solis, lai novērstu pašnāvību. Ja ir radusies pārliecība, ka cilvēks ir nolēmis izdarīt sev ko ļaunu, dariet visu, lai neatstātu viņu vienu! Mēģiniet pārliecināt, ka nepieciešams meklēt un pieņemt psihoterapeitisku, psihiatrisku vai medicīnisku palīdzību, tomēr atcerieties, ka tikpat svarīga ir vienkārša būšana līdzās, palīdzot risināt ikdienas problēmas, kuras var atrisināt.

Bet ko darīt, ja tomēr nav izdevies nosargāt otra cilvēka dzīvību? Kā tuviniekiem sadzīvot ar šādu traģēdiju? Šis jautājums nav viegli atbildams, jo pašnāvības apziņas smagumu, kā arī vientulības, vainas apziņas un kauna izjūtas iznes tieši vistuvākie. Vēl aizvien pašnāvības fakts cilvēkos izsauc daudz baiļu, apkārtējie nezin, kā tuvoties šīs ģimenes locekļiem. Arī paši piederīgie bieži izolējas no sabiedrības, kaut arī viņu situācijā ir nepieciešama palīdzība no ārpuses.

Pašnāvība vienmēr ir ļoti negaidīts notikums, bet atšķirībā no citiem nelaimes gadījumiem, tā vienmēr atstāj sāpīgu rētu, – jo aizgājējs pats ir izvēlējies aiziet. Sēru process šajā gadījumā noris pavisam citādāk nekā parastu zaudējumu situācijā:

1) nepārtraukti atgriežas jautājumi – „kāpēc viņš/viņa to izdarīja?”; „kāpēc mani atstāja?”; „kāpēc to izdarīja tagad?”; „kāpēc nevēlējās vairs dzīvot?”. Diemžēl uz šiem „kāpēc” nav iespējams atrast atbildes. Pat ja aizgājējs ir atstājis vēstuli un tuvinieki to simtkārt pārlasa, arī tur atrodamā informācija nespēj pilnībā izskaidrot traģisko soli.
2) tiek meklēti „vainīgie”, notiek sevis pašu vainošana – „es varēju kaut ko jau agrāk pamanīt?”; „es varēju uz viņu tā nekliegt...”; „ja viņš nebūtu saticis to meiteni, būtu citādāk” utt. Protams, nav iespējams atrast vienīgo vainīgo – reizēm kāda nenozīmīga dzīves situācija varēja pielikt „pēdējo pilienu” lēmuma kausā.
3) ciešanas, sēras, bezgalīgas sāpes ir tik smagas, ka dzīvi palikušajiem var šķist, ka viņi ir sodīti par kaut ko.
4) aizgājēja tuvinieki var piedzīvot privātuma, intimitātes trūkumu, jo pašnāvības fakts piesaista sabiedrības uzmanību, norisinās nepatīkami izmeklēšanas procesi utt.
5) notiek izvairīšanās no sarunām par šo notikumu, jo ģimene nereti nevēlas runāt par pašnāvības iemesliem, savukārt arī apkārtējie īsti nezin, kā reaģēt, ko drīkst jautāt.

Ja runa par pašu aizgājēja ģimeni – ir labi, ja tā atļauj sev palīdzēt un meklē palīdzību ārpus sava loka! Vērtīgi ir jebkuri kontakti ar cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši līdzīgas traģēdijas savā dzīvē. Ļoti svarīgs ir arī atvadu rituāls no mirušā – ir labi izrunāties, lūgt piedošanu, piedot izdarīto (lai palīdzētu sev apzināties šo kontaktu, var ielikt zārkā vēstuli vai kādu simbolisku lietu). Nav jābaidās meklēt palīdzību arī pie speciālistiem (psihologa, psihoterapeita, priestera).

Ņemot vērā visas sāpes, caur kurām jāiziet pašnāvnieka tuviniekiem, ir svarīgi neatstāt šo ģimeni bez atbalsta, kaut vai apvaicājoties  – „kā es varu palīdzēt?” – un vienkārši ieklausoties teiktajā. Atbalstu nereti sniedz pati būšana kopā. Rokas paturēšana, pieglaušana, pat ja trūkst vārdu, jo tuviniekiem nereti ir subjektīva izjūta, ka viņi ir vieni paši savās ciešanās. Nav nepieciešams arī klusēt par notikušo, ir labi tālākajos sēru etapos delikāti mudināt dalīties savās izjūtās par piedzīvoto pārbaudījumu. Nepieciešams ļaut paust visas savas emocijas (arī pārmetumus Dievam), bez jebkādām robežām, vērtējuma vai nosodījuma.

Reizēm izskan jautājumi par to, kāda ir Baznīcas nostāja pret pašnāvniekiem un vai aizgājēja tuviniekiem pastāv iespēja no Baznīcas puses saņemt arī psiholoģisko palīdzību. Baznīcas nostāja, kas agrāk bija ļoti atturīga (apglabāšana notika bez priestera dalības, ārpus pasvētītās kapu teritorijas utt.), tagad ir kļuvusi daudz atvērtāka, atbalstošāka, ja runa par pašu apbedīšanas rituālu. Nāvīgs grēks, kurš, nenožēlots, ved uz pazušanu, tiek izdarīts tajos gadījumos, kad ir klātesoši 3 nosacījumi:

a)    tam jābūt izdarītam apzināti
b)    labprātīgi, pilnībā to vēloties
c)    ja tas izraisa nopietnu ļaunumu

Pašnāvības gadījumā c) punkts nav apstrīdams – cilvēks zaudē dzīvību. Tomēr paliek jautājums par punktiem a) un b) – cik lielā mērā persona to veikusi apzināti un labprātīgi. Neviens necenstos savai dzīvībai darīt galu, ja vien viņš redzētu savām problēmām kādu risinājumu un ja tās pilnībā nepārsniegtu viņa subjektīvos spēka resursus... Un tieši šīs samilzušās problēmas ietekmē to, ka cilvēka apziņa un griba pašnāvības izdarīšanas brīdī ir smagi/ vai pat pilnībā ierobežotas. Līdz ar to Baznīca neizvērtē pašnāvības grēku vispārēji, atstājot lēmumu Dievam... Bez tam – nekad nevaram izslēgt, ka cilvēks vēl pirms nāves iestāšanās nav paspējis vērsties pie Dieva ar nožēlas aktu un saņēmis piedošanu. Lai atceramies ļaundari pie krusta, kura izteiktais teikums – „Piemini mani, kad būsi savā Valstībā” – sastapās ar Jēzus piedošanu.

Vēlētos noslēgt ar kādu, mani pašu stiprinošu, domu – „Apziņa, ka panesam lietas, kuras nav panesamas, ir viena no tām lietām, kas ļauj mums doties uz priekšu”.

Inese Lietaviete