Dzīves pēdējo gadu pārbaudījumi

T. Honorāta dzīves pēdējie divi gadu desmiti iezīmējas ne vien ar manāmu fizisko spēku zudumu, bet arī ar dažādu ārējo apstākļu sarežģījumiem.

Vairākiem tēviem Nove Mjasto saasinās veselības problēmas. 1895. gada februārī mirst t. Honorāta garīgais tēvs Prokops Leščinskis. Drīz vien t. Honorāts tiek iecelts viņa vietā par ģenerālkomisāru. No viņa ikgadējām atskaitēm ordeņa ģene­rā­lim Romā izriet, ka viņš ļoti labi apzinās Polijas kapucīnu provinces stāvokli, tomēr vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt tās statusu, nelikvidēt, cerībā uz tās atdzimšanu. Jebkādi pūliņi dabūt atļauju uzņemt dažus jaunus kandidātus beidzās neveiksmīgi.

Līdzīgi kā Zakročimā, arī uz Nove Mjasto sāk plūst cilvēki pie t. Honorāta konfe­sio­nāla. No šī laika ir saglabājusies Pias Gurskas (Pia Górska) liecība:

„Šis mūks, būdams daudzu kon­gre­gāciju dvēsele, arvien paliek neredzams. Viņš nepie­ņem ārpus kon­fesionāla, bet ne­pie­ciešamības gadījumos raksta vēstules. (..) Iespaidīgais konfesionāls baz­nīcas stūrī mani, 16-gadīgu mei­te­ni, reizē pievilka un biedēja. Krēslainajā kapelā ap to pulcējās ne­skai­tāmi, pārsvarā naba­dzīgi, rūpju mākti cil­vēki sakopotām sejām, gaidot (..) kādu stiprinājuma vārdu, padomu vai no­rā­dīju­mu.”[45]

Cilvēki brauca arī no tālienes, bieži vairākas dienas nācās gaidīt savu kārtu. Par t. Ho­norātu, sevišķi pēdējos viņa dzīves gados, stāstīja, ka viņš spēj lasīt dvēselē. Nepa­ras­ta bija viņa spēja atcerēties cilvēkus un viņu problēmas.

Ļoti daudz laika un spēka t. Honorāts veltīja jaunizveidojušos kongregāciju garīga­jai vadībai. Laikā no 1884. līdz 1894. gadam to skaits izauga līdz 26. Katrai no tām bija sava „specializācija”, savs darba lauks. Tās aptvēra visdažādākos sabiedrības slāņus, un galvenais, kas tās vienoja, bija autentiska, spontāna reliģiozitāte, ko t. Honorāts prasmīgi ievadīja praktiskā kalpošanā. Kongregācijām attīstoties, sākās arī dažāda veida grūtības, kas saistītas ar šo kongregāciju oficiālā statusa noteikšanu Baznīcā, ko īpaši sarežģīja mariavītu sektas izveidošanās.

Lai izprastu, kāpēc mariavīti tik ļoti saistījās ar t. Honorāta vārdu, jāpiemin vēl klēra atjaunotnes kustība Polijā 19. gs. beigās. Nav īsti zināms, kas bija tās iniciators, bet t. Honorāts jau 1889. gadā pēc bīskapa Antonija Sotkeviča lūguma bija uzrakstījis statūtus slēptai priesteru kongregācijai, kas gan tikuši noraidīti to pārliekā „klosteriskuma” dēļ. Statūtu otro redakciju 1892. gadā aprobēja Krakovas bīskaps, bet Krievijai piederošajā Polijas daļā bīskaps Dunajevskis atļāva izdot t. Honorāta uzrakstītos laicīgo priesteru mariāniskās biedrības statūtus.[46] Vienlaikus veidojās arī citas priesteru apvienības.

Diemžēl vienlaikus šīs atjaunotnes kustības ietvaros radās arī mariavītu sekta, kuras di­binātāja Felicija Kozlovska ir bijusī t. Honorāta penitente. 1888. gadā ar t. Hono­rā­ta zi­ņu viņa bija organizējusi nelielu kontemplatīvu kopienu, kas nodarbojās ar šūšanu un li­tur­ģisko priekšmetu darināšanu. Drīz vien viņa sajuta „aicinājumu” reformēt klēru, stās­tīja priesteriem par savām atklāsmēm. Tā kā privātās atklāsmes tai laikā bija diezgan po­pulāras, daļa priesteru viņai noticēja un pakļāvās viņas vadībai. Sākotnējā dedzība, kurai simpatizēja pat bīskapi, ar laiku pārauga dīvainībās (līdz pat tam, ka priesteri sūdzēja vi­ņai grēkus). Nelīdzēja t. Honorāta brīdinājumi un aizliegums kontaktēties ar F. Kozlovs­ku. Pēc tam, kad 1902. gadā viņš nepieņēma Kozlovsku pie sava konfesionāla, viņa kādu lai­ku vēl centās atsaukties uz t. Honorāta autoritāti. 1902. gada beigās mariavīti jau devās uz Romu apstiprināt savu konstitūciju. 1904. gadā Romas kūrija izdeva dekrētu, kurā Koz­lov­skas atklāsmes atzina par neīstām un viņai aizliedza turpināt līdzšinējo darboša­nos. Mariavīti tam nepiekrita un vēlreiz mēģināja atsaukties uz t. Honorātu, kuram tagad nā­cās sniegt paskaidrojumu. T. Honorāts vēstulē kapucīnu ģenerālim izsaka savu viedokli un vērtējumu, tomēr vēl mēģina novērst šķelšanos, piedāvājot mariavītiem atteikties no Koz­lov­skas vadības un pieņemt mērenāku regulu. Tā kā mariavīti joprojām aizstāvēja Koz­lovsku, pat publicējot falsificētas t. Honorāta vēstules, „mariavītu lieta” galu galā tika cieši saistīta ar Honorāta vārdu. 1906. gadā t. Honorāts publicēja atklātu vēstuli Felicijai Koz­lovskai, kurā līdzās kritikai izteica arī cerību, ka tie priesteri, kuros viņš ir saskatījis tik daudz laba, beigu beigās tomēr atgriezīsies.

1906. gada aprīlī pāvests Pijs X enciklikā „Tribus circiter” jau publiski nosodīja ma­ria­vītu maldus, bet decembrī ekskomunicēja F. Kozlovsku un viņas piekritējus. Ār­zem­ju prese jau bija paspējusi publicēt sensacionālu ziņu par asiņainiem grautiņiem poļu draudzēs, kurus izraisījusi kapucīna Honorāta Kozmiņska dibinātā mariavītu sekta. Lai gan dažas avīzes šo ziņu vēlāk atsauca, līdzīga satura raksti parādījās arī poļu presē. Ro­mas kūrija vēl līdz pat 1908. gadam pārmeta t. Honorātam mariavītu aizstāvību. T. Hono­rāts atkal bija spiests rakstīt paskaidrojumu un Varšavā publicēja brošūru „Patiesība par mariavītiem”[47], kurā cita starpā norādīja arī uz sektas rašanās cēloņiem. Šī „mariavītu lieta” bija izraisījusi aizdomas attiecībā uz t. Honorāta personu un visām viņa dibinātajām, it īpaši — slēptajām, kongregācijām.

Jau 1895. gadā Krakovas bīskaps Jans Puzina bija pārņēmis savā pārziņā sv. Feliksa kongregāciju, aizliedzot māsām svarīgākās lietās vērsties pie t. Honorāta, kurš līdz šim ga­du desmitiem bija viņu garīgais vadītājs. Tas bija izraisījis neapmierinātību daļā māsu, ta­ču t. Honorāts to uztvēra mierīgi, rakstot viņām, ka „katrs dibinātājs agrāk vai vēlāk no­mirst, bet kongregācija paliek.”[48]

Atgriežoties pie slēptajām kongregācijām, jāatzīmē, ka tās skaitliski sevišķi pieauga pēc 1905. gada tolerances edikta. T. Honorāts vairs pats fiziski nespēja vadīt šo kustību, bi­ja nepieciešams nokārtot šo kongregāciju oficiālo statusu Baznīcā un nodrošināt to va­dību. Lielākās kongregācijas jau spēja parūpēties par to pašas, apstiprinot Romā savas kon­stitūcijas. Sarežģījumus radīja daudzu kongregāciju trīspakāpju struktūra, ko t. Hono­rā­tam nācās īpaši skaidrot un aizstāvēt. 1907. gadā t. Honorāts sniedz pārskatu Polijas bīskapiem par savām dibinātajām kongregācijām un to skaitlisko sastāvu. Pēc viņa datiem ko­pumā šajās kongregācijās ir ap 2000 kopienā dzīvojošu māsu, ap 6000 t.s. apvienoto[49] mā­su un vēl lielāks, nezināms skaits[50] t.s. sabiedroto[51] māsu, kuru saistība ar kopienām nav tik cieša.[52] Bīskapi vēlējās reorganizēt šīs kongregācijas, līdzīgās apvienojot un likvi­dē­jot trīspakāpju struktūru, un šādu priekšlikumu nosūtīja uz Romu. 1908. gada aprīlī pāvests Pijs X to apstiprināja. Šo pāvesta dekrētu t. Honorātam pārsūtīja kapucīnu ģenerā­lis, pievienojot savu vēlējumu, lai Honorāts, sekojot sv. Ignācija paraugam, pēc ceturtdaļ­stun­du ilgas lūgšanas būtu gatavs šo lietu pilnībā upurēt Dievam. T. Honorāts viņam atbil­dēja, ka viņam nebija nepieciešamas pat ne piecas minūtes, taču nevis paklausības tiku­ma dēļ, bet gan, lai nekaitētu pašām kongregācijām.[53] Savā vēstulē kongregācijām viņš aici­na ticības garā pieņemt to kā Dieva gribu un reizē arī lūdz turpmāk vairs negriezties pie viņa organizatoriskās lietās, bet tikai dvēseles vajadzībās.[54] Turpmākos astoņus ga­dus, līdz pat savai nāvei, viņš bija aculiecinieks savas idejas sabrukumam, taču vairs neie­jau­cās, parasti atbildot: „Tāda ir Dieva griba, bet mūsu Regula ir paklausība.”[55]

Pie t. Honorāta pēdējo dzīves gadu pārbaudījumiem jāmin arī t. s. „Vislouha lieta”, kas saistīta gan ar slēptajām kongregācijām, gan ar pašu kapucīnu kopienu. 1893. gadā pie t. Honorāta atnāca 24-gadīgais Izidors Vislouhs, kurš vēlējās iestā­ties klosterī. Tā kā nebija izredžu dabūt valdības atļauju uzņemt jaunu kandidātu, t. Hono­rāts viņam ieteica pievienoties paša dibinātajai Marijas Kalpu kongregācijai. Pēc noviciāta gada ticis ievēlēts par vadītāju, vēlējās reformēt kongregāciju. Tomēr drīz vien, savācis domubiedru grupu, nodibināja jaunu kongregāciju, sauktu par Sāpju Dievmātes dēliem jeb doloris­tiem. Viņi nodarbojās ar amatniecību un gāja misijās. Radās doma, ka viņš va­rē­tu iestāties kapucīnos, kļūt par priesteri un vadīt visas slēptās kongregācijas. T. Ho­no­rāts to uztvēra kā Dieva apredzības zīmi, jo viņa paša spēki jau izsīka, bet nebija neviena, kas uzņemtos turpināt viņa dibināto kopienu vadību. 1897. gadā Vislouham izdevās Pēter­bur­gā dabūt at­ļauju iestāties kapucīnu klosterī. Tā kā viņš bija izcili spējīgs, uzreiz pēc no­vi­ciāta gada uzsāka studijas Varšavas seminārā un jau 1899. gadā tika iesvētīts par pries­te­ri. T. Hono­rāts mēģināja novirzīt pie viņa daļu savu penitentu, taču neveiksmīgi. Kā at­zī­mē E. Jab­loņ­ska-Deptula, nav pamata domāt, ka Izidors Vislouhs nebūtu bijis piemērots viņam plānotajai misijai, taču, visticamāk, pārāk īsa un nepilnīga izrādījās formācija, un arī pats Vislouhs bija pārāk ambiciozs un meklēja veidu, kā izpausties. Viņš atklāja sevī literārās dotības un, apejot Baznīcas cenzūru, sāka publicēties ar pseidonīmu Antonijs Šehs. Politiski nemierīgajā 1905. gadā viņš aizrāvās ar sabiedrisko darbību, iesaistījās sociālistu kustībā. Sevišķi asu polemiku izraisīja dažas viņa brošūras par sociālismu un Katoļu baznīcas darbību, kā arī viņa vēstule brāļiem priesterībā. T. Honorāts, vēlēdamies iegūt objektīvāku vērtējumu, nosūtīja Vislouhu ar viņa rakstiem pie priestera Jura Matuleviča un Viļņas bīskapa Eduarda Ropa, kuri neatraduši tajos nekā, kas būtu pret ticību un Baznīcu, ieteica viņam vienīgi uzmanīgāk formulēt domas. Viņa aizstāvībai t. Honorāts nopublicēja brošūru, kurā izteica arī savas domas par stāvokli Polijā. Tā izsauca jaunu polemiku, šoreiz jau arī pārmetumus t. Honorātam. Sūdzības bija nonākušas arī līdz kapu­cīnu ģenerālpriekšniekam, kurš, konstatējis, ka Vislouhs ir gan dedzīgs, bet neorientējas Baznīcas sociālajā mācībā, izsauca viņu uz Romu un lika uzsākt studijas Insbrukas uni­versitātē. Drīz vien 1908. gadā Vislouhs izstājās no kapucīnu ordeņa un atstāja arī pries­terību, pilnībā pievēršoties sabiedriskajai darbībai. Nove Mjasto kapucīnu kopienai un t. Honorātam tas bija smags trieciens. Kopš 1905. gada tolerances edikta klosterī jau bija iestājušies vēl astoņi kandidāti, starp tiem četri priesteri. Vislouhs bija iecelts arī par novi­ču audzinātāju, bet nu pēc viņa aiziešanas vairs nepalika neviena, kurš varētu nodar­boties ar kapucīnu jaunās paaudzes formāciju. Tā aizgāja pašplūsmā, radot t. Honorātam pat bažas par kopienas pastāvēšanu nākotnē. Jaunie brāļi tik ļoti iesaistījās apustuliskajā darbā ārpus klostera, ka īsti neveidojās kopiena. Viņiem palika svešas arī senās kapucīnu tra­dīcijas, kuras dažādu iemeslu dēļ bija panīkušas arī vecākajā paaudzē. T. Honorāts mē­ģināja tās atjaunot, izmantojot savas provinces priekšnieka pilnvaras, taču sastapās ar lielu pretestību no brāļu puses.

Kopš 1906. gada krasi pasliktinājās veselība un viņam bija jāatsakās no biktēšanas baznīcā, vīriešu grēksūdzes vēl pieņēma klostera telpās, bet ar sievietēm vairs sazinājās tikai rakstiski.

Īpaši jāatzīmē arī t. Honorāta literārā darbība. Savas dzīves laikā viņš ir ļoti daudz rak­stījis un publicējis. Kā jau minēts, Zakročimas posmā, neskaitot vēstu­les, viņš rakstīja ko­mentārus Trešā ordeņa regulai, kas bija nepieciešami jau­na­jām kongregācijām, izstrā­dā­ja sv. Feliksa kongregācijas konstitūciju. Vēlākajos gados, kad veselī­ba vairs neļāva caurām dienām atrasties konfesionālā, viņš sāka rakstīt un izdot arī popu­lā­ro garīgo litera­tū­ru, kā brošūras par Krusta ceļu, Rožukroni, Marijas kultu u. c. Periodi­kā tika publicēti daži viņa sprediķi, pārdomas, raksti par dažādām tobrīd aktuālām tēmām.

Bez tam viņš bija ieplānojis un sācis realizēt trīs milzīga apjoma darbus. Pirmais no tiem — „Svē­tais Francisks un viņa sekotāji”[56] — bija iecerēts kā materiāla sakopojums par fran­ciskā­nis­mu sešos lielos sējumos (tika izdoti četri). Diemžēl darbs neizde­vās kā iecerēts un iegula veikalu plauktos, jo „vienkāršajam lasītājam izrādī­jās par dārgu, bet inteliģencei — par naivu”[57] (darbs bija pārsātināts ar nostāstiem, leģendām).

Otru ieplānoto lielo darbu — „Kas ir Marija?” — bija paredzēts izdot 365 burtnīcās vairākos desmitos sējumu kā sistematizētu materiālu par Dievmāti. Tika publicēta tikai niecīga daļa no t. Honorāta sagatavotā 30 000 lappušu biezā manuskripta. Redzot, ka ne­spēj iece­ri realizēt, viņš ar to samierinājās:

„Vēlos vairs tikai vienu — būt labs klosterbrālis. Pārējo atstāju Kunga Jēzus un Dievmātes ziņā. Viņi zi­na, cik ļoti es vēlētos stāstīt par Dieva mīlestību, kuru pats iepazinu, un parādīt viņiem Marijas nozīmi. Taču redzu, ka man nav atbilstošu dotību, un neuzdrošinos pat lūgt palīdzību, lai to realizētu.”[58] „Varbūt Dievs to negrib, varbūt Viņš atradīs kādu labāku un spējīgāku par mani.”[59]

Trešā lielā iecere bija t. s. „Dziesmu dziesma”[60] — monumentāls darbs par vēstu­res teo­loģiju, kurš arī lielākoties palika nepublicēts. T. Honorāts to bija iesācis jau Var­šavā un uz­skatīja par līdzekli, kā realizēt savu mūža sapni — parādīt cil­vē­kiem Dieva mī­lestību, kas „ir labākās zā­les šī gadsimta slimībām, (..) jo [cilvēkus], sevišķi inteliģenci, neaizkustina ne briesmīgi sodi, ne lieli brīnumi, ne misijas.”[61] Materiāls bija krājies ga­diem ilgi un reiz nonācis kādas rakstnieces rokās, kura ieteikusi to publicēt. Tikuši izdoti četri sējumi, pēc tam saņemts atteikums no izdevniecības, jo grāmatām nav bijis noieta.

Ap 1910. gadu t. Honorāts pārtrauca publicēties, uzskatot savus manuskriptus vie­nīgi par savāktu materiālu, kas „varbūt kādreiz kādam noderēs.”[62] Viņa šī laika piezīmēs atrodam interesantu liecību par šo lēmumu, kas izdarīts pēc ilgākām pārdomām par savu literāro darbību:

„Rekolekciju laikā (..) uzdūros meditāciju tekstam, kurš bija tieši kā man domāts — ka vienmēr daru to, kas man nepienākas un ķeros klāt lietām, kas pārsniedz manus spēkus. Šokēts par šo patiesību, es attei­cos [no rakstīšanas] un nolēmu gatavoties vairs tikai nāvei. (..) Bet pēc dažām dienām meditācijā par apustulātu izlasīju tieši pretēju domu — ka tieši tas ir mans pienākums un neklājas būt vienaldzīgam, bet visiem spēkiem jāstrādā Dieva godam, nebēdājot par talanta trūkumu un rēķinoties ar Dieva palīdzību, jo Dievs ir sagatavojis visu nepieciešamo tajos apstākļos, kuros atrodos. Tiešām, sapratu, ka nekur citur man taču nebūtu tik labu apstākļu šim darbam, tāpēc atsaucu savu lēmumu.”[63]

T. Honorāts labi apzinājās, ka viņam nav literāro dotību. Viņam bija grūti izteik­ties īsi, viņš vēlējās dot iespējami daudz — visu, ko pats bija lasījis, apdomājis. Acīmre­dzot Dievs ļāva viņam saprast, ka visefektīgākais līdzeklis, kā parādīt cilvēkiem Dieva mī­lestību, ir pašam mīlēt; vislabākais veids, kā parādīt svētumu — pašam kļūt svētam. Viņa īstais aicinājums palika konfesionāls, garīgā vadība. „Garīgajās piezīmēs” arvien vairāk parādās līdzšinējās dzīves vērtējumi, pārdomas par Dieva žēlastības lielumu un paša necienīgumu un tuvākās nākotnes plāniem:

„Visas savas karstākās vēlēšanās gadu gaitā jau esmu upurējis Dievam, bet tagad atdodos Viņa gri­bai. Man ir atlikusi tikai viena vēlēšanās — lai dzīves beigās man būtu ļauts nodarboties ar Viņu vien.”[64]

T. Honorāta dzīves pēdējie gadi aizrit Pirmā pasaules kara laikā. Nove Mjasto ap­kār­tnē 1915. gadā ilgi nemitējās kaujas. T. Honorāts vairāk nekā jebkad agrāk jūt savu drī­zo aiziešanu, tāpēc atkal un atkal izvērtē savu dzīvi, sevišķi nožēlojot savu jaunības lai­ka neticību. 1915. gada 27. februārī viņš raksta:

„Brīnījos par to, ka prūši arvien atgriežas pie mums un (..) jau pāris mēnešus dienu un nakti no lož­me­tējiem tā vālē, ka logi trīc, un krievi viņus nespēj padzīt. Iekšēji jutu, ka tas vistiešākajā veidā attiecas uz ma­ni (..). Lo­ģis­ki, jo esmu visvecākais no tiem neticīgajiem, kuru dēļ Dievs šo sodu mums ir uzsūtījis.[65]

Savās pēdējās rekolekcijās 1915. un 1916. gadā viņš raksta par Dieva mīlestību. Divus mēnešus pirms viņa nāves poļu presē tika publicēta pāvesta Benedikta XV encikli­ka „Ad beatissimi”. T. Honorāta pēdējā publikācija bija komentārs šai enciklikai, kurā viņš arī uzsvēra, ka kataklizmu cēlonis ir mīlestības trūkums.

Savu pēdējo svēto Misi nocelebrējis savā 87. dzimšanas dienā, pēc tam vairs tikai, kā piezīmē E. Jabloņska-Deptula, stundu pa stundai realizēja to, ko pats visu dzīvi bija sludinājis: „Būt krustā sistam — tas nozīmē stipri pienagloties pie Dieva gribas ar bijības, cerības un mīlestības naglām.”[66] Tiem, kas viņam izrādīja līdzjūtību, viņš tikai atgādinā­ja, ka zina ciešanu vērtību. Viņš nomira 1916. gada 16. decembrī. Beatifikācijas process norisinājās no 1946. līdz 1988. gadam. Pāvests Jānis Pāvils II 1988. gada 16. oktobrī, sava pontifikāta desmit gadu jubilejā, svētā Pētera bazilikā pasludināja Honorātu Kozmiņski par svētīgu.